Virzienu raksturo jau pats tā nosaukums. To raksturo divu itāļu mākslinieku: Dž.de Kiriko un K.Karra gleznas. Virziens bija īslaicīgs: 1917-1919 un savā veidā ievada dadaismu un sirreālismu.
Uzbūves ziņā varētu mēģināt salīdzināt ar Pūristiem, tomēr šeit ir lielāka reālisma klātbūtne. Vismaz tiek veidota reāla konstruktīva telpa, gaismas, ēnas, perspektīve. Vienīgi gan pati vide, gan tās „iedzīvotāji” ir sirreāli, metafiziski.
Jā, metafiziskā glezniecība ir teorētiski pamatota un tai ir savs skaidrojums, lai gan vairāk te piesaista uzmanību zināma paradoksalitāte. Tā saistās ar to, ka lai arī šajā glezniecībā redzamas pretenzijas uz ļoti konstruktīvu pasaules būvēšanu, paši mākslinieki uzskata, ka pasaule izzināma vien intuitīvi. Intuīcija ir metode, kuru grūti noformulēt un tomēr tā ir metode. Te ir šīs situācijas sirreālisms- pamēģinat metodiski nopamatot to, kas nav materiāli definējams.
Paši mākslinieki (Kiriko un Karra) te pamana paralēles ar agrīno renesansi. Lai gan tiklabi- ar itāļu renesanses glezniecību gandrīz visā kopumā (ar retiem izņēmumiem). Arī tur varam novērot pretenzijas uz reālismu un konstruktīvu realitātes būvēšanu un tomēr, ja skatām reāli- vide, kas redzama renesanses laika gleznās ir nedabiska- sirreāla un arī tās iemītnieki visbiežāk ir nereālas, sirreālas būtnes, kas tikai izskatās dabiski. Tādējādi Kiriko un Karrā faktiski noveda itāļu renesanses sirreālismu līdz godīgam un konsekventam iznākumam. Viņi atstāja būtību- konstuktīvu kompozīciju un gleznas uzbūvi. Viss pārējais ir nebūtisks. Tā ir pareizas gleznas formula. Un tomēr vēl nenoreducēta līdz Maļēviča minimālismam. Tā nav destrukcija, bet drīzāk konsturkcijas esence. Tās reālisms ir tik pat liels kā matemātiskai formulai. Vai tā izskatās labi? Vai slikti? Tā vienkārši ir māksla tiem, kuriem patīk kārtība un paradokss vienlaikus.
Mazliet pārdomām-
Vajag pamanīt, ka atšķirībā no mūsdienām, kad šādu glezniecību (principā, jebkuru no 20.gs.sākuma modernistiem) varam redzēt ik uz soļa, ir jāpamana, ka te tā rodas un to pārstāv pa vienam, diviem, trim māksliniekiem. Tā te un toreiz bija unikāla izpausme, par ko mūsdienu gleznotāji viņus var tikai apskaust. Tā bija modernas koncepcijas māksla, kas deformēja īstenību vēl nepieredzētā veidā. Varbūt pat ne tik daudz deformēja, kā piedalijās pasaules uzbūves koncepcijas izstrādē. Tās uzdevums nebija iegūt komerciālus panākumus, jo tādus tās neieguva. Te tika aizsākta radikāli citāda gleznotāja attieksme pret īstenību un ieguva pirmgājēju laurus. Vēlāk.
Mūsdienu problēma- mēs mēģinam radīt bezgalīgas variācijas par šo pašu tēmu visbiežāk neradot neko jaunu. Mierinājumam- tamlīdzīgi jaunumi mākslā notikuši vien pāris reižu visā cilvēces mākslas vēsturē.
